Bloga raksts Nr.6

Manā skatījumā mīlēt sevi nav tikai par “uzlikt sev nadziņus”, “uzlikt sejas masku” vai “pasūtīt sev suši”. Cik es neesmu redzējusi sievietes, kas to visu dara, bet ķermenis ir atstāts novārtā. Mīlēt sevi pa īstam nozīmē, pirmkārt, nozīmē sniegt sev bāzes vajadzības, gluži kā bērnam, piemēram, regulāri un pilnvērtīgi pabarot sevi. Tieši tāpat sniegt sev iespēju kustēties un nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, jo mūsu ķermenis ir radīts kustībai, un aktivitāšu neesamības gadījumā, tas laika gaitā “salūzt” - sākas sāpes locītavās, nevar pieliekties, nevar uzkāpt pa kāpnēm, sāp mugura, ceļi, šķībs iegurnis, vāji muskuļi un vēl daudz kas cits…diemžēl. 

Kustība tā ir bāzes vajadzība, JO ilgstoši nekustoties fascijā (fascija ir saistaudu slānis, kas aptver muskuļus un citus ķermeņa orgānus) veidojas stīvums,zūd elastība, parādās kustību ierobežojums, sāpes un saspringums.

Ja atgriežamies par mīlestību pret sevi…glāzei vīna vakarā reizēm var nebūt ne vainas, bet vai pajautājāt sev, kāpēc dzerat to katru vakaru, ko tieši jūs cenšaties apspiest? Glāze vīna var nebūt par mīlestību pret sevi, bet tieši otrādi - vēlme nejust, aizmirsties, tā vietā, lai paņemtu dzīvi savās rokās un parūpētos par sevi un padomātu par to, kas patiešām palīdzēs jums ilgtermiņā…jo (atgriežamies pie klišejām, bet nu nevar te savādāk pateikt) jūs esat vienīgais cilvēks savā dzīvē, kas var pa īstam parūpēties par sevi un kaut ko pamainīt, un es šeit nerunāju par sevis mocīšanu, lai arī ir lietas, dažkārt nepatīkamas, sarežģītas, kas ir jādara, lai sev palīdzētu…Tas, manuprāt, ir par īstu mīlestību pet sevi. 

Un, starpcitu, es uzskatu, ka mīlestība pret sevi, tā rodas ar darbību nevis ar vārdiem (lai gan tā ir daļa no visa). Tātad jāsāk ir ar darbību un tieši tā mēs arī parādam sev, ka spējam mīlēt un parūpēties par sevi.

Atgriežoties pie sejas maskām..nevēlētos salīdzināt, bet nāksies. Ja jūs uzskatāt, ka uzlikt sev sejas masku vakarā ir rūpes par sevi un ar to pietiek, kā jūs sevi iztēlojaties 60 gados, 70 gados? Es domāju, ka tur sejas maska nebūs bijusi tik noteicoša, kā ikdienas fiziskās aktivitātes un pilnvērtīgs uzturs. Esmu redzējusi pensionārus, kuri nevar bez citu palīdzības uzkāpt/nokāpt pa kāpnēm (protams, ne vienmēr tas ir saistīts ar mazkustību, bet lielai daļai ir), kuri nespēj piecelties no gultas, kuri nespēj aiziet paši uz veikalu.

Manuprāt, katrai darbībai ir jāuzdod jautājums - “Kā tas var palīdzēt man ilgtermiņā?” Piemēram, šodienas 15 min. mobilitātes treniņš palīdzēs manam ķermenim justies labāk, mazināt traumu risku, uzlabot stāju, mazināt stīvumu un disbalansu ķermenī un ja es pie tā pieturēšos katru dienu, vecumdienās varēšu pati par sevi parūpēties un man būs vieglāk dzīvot! 

Vai “Kāpēc man šodien būtu jāiekļauj sabalansētas pusdienas?” Es teiktu, ka tas palīdzēs man izveidot ieradumu ēst sabalansētāk, bet ieradumi ir zelta vērtē, ja runa ir par veselības uzlabošanu. Tāpat tas palīdzēs manam ķermenim funkcionēt un uzturēt optimālu enerģijas līmeni, lai es varu justies labi un izdarīt visu, ko esmu iecerējusi šodien. Mazāka iespēja, ka es pārēdīšu dienas laikā uz saldumiem, un mazāka iespēja, ka pārēdīšu vēlāk vakarā. Toties lielāka iespēja, ka es vēlēšos arī turpināt šo ieradumu arī rītdien, bet gada griezumā tie jau būs lieli soļi!

Manā skatījumā, šis ir par rūpēm pret sevi.  Kā domājat jūs?:)